Pārtikas taloniem būt!

Kā rādās manas prognozes par bezdarba līmeni iepriekšējos rakstos (29. maijs) ir bijušas salīdzinoši precīzas (150000 mana prognoze -> 170000 NVA prognoze). Nu ko, tad atliek vien saņemties to pēdējo pārpalikumu drosmes, kas ir parlamentā un Ministru Kabinetā un skaidri pastāstīt tautai – ko ēdīs tie, kam naudas nav? Es domāju, ka izslavētā latviešu kautrība ir jāmet pie malas un jāsaka kā ir, ka bez talonu sistēmas šo ziemu mēs neizvilksim. Es pagaidām nerunāju par siltumu un elektrību (kuru 100000 saimniecībām tā kā Latvenergo ir gatavs kompensēt). Kā rādās gudrie vīri un sievas ir tomēr apķēruši, ka cilvēki vienkārši nemaksās, jo nav ja no kā. Tad atliek sagaidīt līdzīgus paziņojumus no siltuma piegādātājiem – lai gan tur ir pamatā pašvaldību nauda, kura būs jātērē. Visbeidzot jāsāk publiska diskusija, par cilvēku bezmaksas ēdināšanu – kur, ko un kā, jo tad kad sāks laupīt būs tā kā par vēlu. Negribētos kārtējo reizi atdzīt, ka mēs pasākumu sačakarējām (talonus ne tur un ne tā nodrukās, kaut kur nozags, utml..), lai gan to varētu nokārtot ļoti miermīlīgi. Ir tikai godīgi sev un pārējiem jāatdzīst, ka štrunti ir pamatīgi un tagad izdomājam vissakarīgāko veidu, kā ar to visu tikt galā. Rimševica pareģojums, lai arī tajā brīdī šķita emocionāls un neticams, nu man personīgi rādās neizbēgams.

Vecā un jaunā cīņas dialektika turpinās – labi kā tā!

Takšu kari mani iepriecināja. Tādēļ, ka šī cīņa vēlreiz un vēlreiz atgādināja par pārmaiņām, kas notiek sabiedrībā. Kad vecā pasaules kārtība un vērtības, paldies Dievam, palēnām mainās uz jauno. Varbūt no šiem sīkumiem nav jāizdara tādi fundamentālie secinājumi, bet man tas likās tik uzkrītoši tieši, ka nevarēju nepamanīt. Kad vecā materiālistiskā domāšana – kā noraut, apkrāpt, paņemt, nozagt, utml… vērtības un sistēma saduras ar vismaz vēlmi būt godīgākam, patiesākam, neizlikties, utml. vērtībām. Tur neizbēgami rodas konflikts, kurš izpeldēja takšu gadījumā. Es domāju, ka tūlīt izpeldēs arī ministriju atalgojuma gadījumā, kurš nevis ir samazināts, bet gan pieaug, lai Repšem nav jāplāta rokas, ka nezin no kurienes tos 400 miljonus ietaupīt.

 

Man patika TV pamanītais kādas lauku sievas jautājums veselības ministrei – kāpēc Jums ir tik liels atalgojums? Tā jau ir – pieņemtās normas, prakse, principi, statuss neļauj saņemt mazāku algu. Tas, ko varu piebilst, kā atziņu no uzņēmējdarbības, šādu statusa principu, rituālu, utml.. ievērošana vienmēr ir izmaksājuši daudz vairāk, nekā piezemēta bez pārmērībām veidota uzņēmējdarbība. Jautājums – cik daudz mēs esam gatavi par to maksāt?

Cerams, ka krīze tik ātri nebeigsies!

Piedodiet par provokatīvo virsrakstu, bet es tiešām tā ceru. Es ceru, ka krīze būs vēl dziļāka un es ceru, ka pateicoties vēl dziļākai krīzei uzņēmēji gūs tiešām reālu mācībstundu, jo uzskatu ka joprojām tāda vēl nav gūta. Nebūšu īpaši oriģināls norādot, ka krīze, jeb «dizķibele» ir nevis fiziska slimība, ko mums te mēģina stāstīt, un ka tehniski jau tā drīz būs garām un varēsim atkal «dragāt» «Bentlijos» un apgūt kārtējās nevienam nevajadzīgās «Vāver pļavas». Man šķiet tā ir garīga kaite, kura jāārstē. Man šķiet ir jāārstē attieksme, uztvere, domāšanas veids, alkatība, pārmērības, kukuļdošanas un ņemšanas prakse, kas tiek uztverta par normu, arī sīkās un lielās blēdības, interešu «bīdīšanas», savējo lobēšanas, svešo «noairēšanas». Un tieši tādēļ es ceru, ka krīze ilgs ilgāk, kad beidzot vairs nebūs ko «noairēt», ko bīdīt, kad astronomiskās peļņas nesegs maksājamo kukuļu apjomus, kad biznesā būs jārēķina precīzi nevis uz «bui dui», kad katra izmaksa būs jāpārdomā, kad mūsu cenas beidzot nokritīsies līdz Eiropas līmenim. Kā zināms garīgās slimības, lai arī nelīp (tiesa šo konkrēto slimību tomēr būtu jāatzīmē kā pat ļoti lipīgu), tās tomēr ir daudz grūtāk ārstējamas.

 

Es domāju, ka tā tehniskā sadaļa tā kā drīz būs apārstēta – liekās skolas nolikvidētas, drusku parevidēts nevajadzīgo aģentūru saraksts, Bentliji atņemti, «milionāri» drusku pabankrotējuši, vai noķīlāti tā, ka «saules gaismu neredz» (un padies Dievam), liekās izmaksas apgraizītas, daļa no utopiskām idejām apraktas, realitāte tā kā ir apjausta un tā diez ko forša nav un vēl darāmo (ne pārāk patīkamo) darbu saraksts arī ir uz galda, bet … ir divi lieli BET – joprojām ar to ir grūti samierināties, ka nav tik labi kā visu laiku likās un otrkārt negribas dzīvot atbilstoši šai patiesai realitātei, bet gan kā bija pirms tam un Dieva dēļ nelieciet man mainīt attieksmi, ka var brīvi tērēties.

 

Es neesmu valsts struktūru pārstāvis, kuriem man šķiet, ka centrālais ienaidnieks un «budzis» ir uzņēmējs ar kuru tad nu ir visiem spēkiem jāizrēķinās, bet es pats esmu uzņēmējs. Un es tiešām ceru, ka šī garīgā slimība vismaz daļēji tiks apārstēta arī privātajā sfērā ne tikai valsts sektorā:

                1. Uzņēmēji sapratīs, ka ir jāpārvērtē sava attieksme visā – ka klients un klienta apmierinātība ir centrālais jautājums ar ko jānodarbojas, ka lecīgums, «piečakarēšana», pasūtīšana 3 mājas tālāk, slikta produkta vai pakalpojuma pārdošana, pārākuma klaja izmantošana nav laba biznesa prakse. Un ka šis jautājums neattiecas tikai uz to pārdevēju, kurš ikdienā runā ar klientu, bet arī uz īpašnieku. Saprotiet, tas nav tikai tehniskas dabas jautājums, tas ir domāšanas veids un attieksme,

                2. Uzņēmēji sapratīs, ka 2-5% rentabilitāte arī ir ļoti normāla rentabilitāte un nav obligāti jābūt 30-50% un ja tāda nav, tad es vispār nestrādāju. Par šo slimību mēs varam pateikties celtniecības uzņēmumiem.

                3. Uzņēmumu darbinieki sapratīs, ka totāla darbaspēka mobilitāte nepastāv, jeb citiem vārdiem sakot – ka nebūs vairs tā, ka šodien esmu mistisks projektu vadītājs, bet rīt būšu nekustamo īpašumu apsaimniekotājs un speciālists. No turienes jau rodas tā «neorientācija» uz klientu, jo tas cilvēks taču nav speciālists, viņš taču nesaprot, ko dara. Es ceru, ka mazināsies paviršība klientu apkalpošanā un tas – gan jau … būs vismaz daļēji pagātne. Jā es gribu, ka tādi uzņēmumi un uzņēmēji pazūd no ekonomikas, jo šī attieksme arī rada to nespēju konkurēt. Redzot kā brīžiem joprojām notiek – es ņemos apgalvot, ka krīze vēl daudz kur nav sākusies.

                3. Nevar jau iztikt nepieminot valsts pārvaldi. Valsts pārvalde un ne jau tāda nekonkrēta masa, bet visi ierēdņi, kas pieņem lēmumus, sadala līdzekļus, jo tie nabaga «skribenti», kurus atlaiž un kuriem samazina algas, veic tehnisku darbu un viņi par to nav jāsit. Ka tie lēmēji sapratīs, ka uzņēmējs, kuru tad nu visos veidos «drāžam», ir tas, kurš tos nodokļus maksā un ka no šīs naudas rodas lielākā daļa no tā saucamās budžeta ieņēmumu puses. Tā nauda, ko tērē nav nekāds tur abstraktais lielums, bet gan pašu nopelnītā un ar tādu attieksmi tad to naudu arī vajadzētu tērēt.

 

Tādēļ arī es ceru, ka krīze ilgs tik ilgi, kamēr šī attieksmes un domāšanas maiņa notiks – kaut vai daļēji. Es ceru, ka tā izaugsme nebūs lēcienveidīgi, bet gan sūri izcīnīta, lai beidzot sajūtam tās vērtību, lai to novērtējam, lai tā nav pašsaprotama, bet tai būtu vērtība.

 

Tam visam ir viens skumjš Post Scriptum… tie ir sociāli neaizsargātās sabiedrības grupas, kuriem kaut ko atņemt ir visvieglāk – pensionāri, bērni, invalīdi, u.c. – viņi tiešām nav vainīgi pie visa, kas notiek un es ceru, ka sirdsapziņas balss ierunāsies domājot par viņiem un roka necelsies «bīdīt» un «airēt», bet gan godīgi dalīties (apjaušot šo divu vārdu patiešām visdziļāko jēgu un tā pa īstam bez lētiem lozungiem) ar to, kas mums vēl ir.

Dzīvinošās veldzes alkas

Šorīt nolūkojos premjera vaigā TV kastē un tīri cilvēcīgi gribējās viņam pasist uz pleca un kaut kā nebūt viņu uzmundrināt. Viņš izskatījās noguris vai varbūt saguris, nezin. Izskatās, ka karstuma vilnis viņu ir nogurdinājis, vai arī tā … nepārtrauktā cīņa ar vējdzirnavām, ko sauc par valsts aparātu un to visu nebūšanu mākoni ko nu tagad nākas viņam strēbt. Nav tā, ka es būtu «Jaunā Laika» atbalstītājs, bet nu viņu premjeram viegli galīgi neiet. «Tautas partijas» gājiens šajā ziņā bija tiešām «labs», nu man no malas tas izskatījās tā, ka TP saka JL – še ņem paturi to «kaku».

Vakar pilsonis Kalvītis no TP tiešām izcēlās LNT…, ka nu redz es atstāju valsti vislabākajā stāvoklī un ka nākošie visu «sačakarēja». Nu tiešām liekas, ka šis cilvēks dzīvo uz citas planētas. Izskatījās, ka pat diktori bija uz pauzes un tiem mute pavērās no tiem brīnumiem, ko viņš klārēja. Sekojošie minējumi par A. Šķēles atgriešanos «baltajā zirgā» – ha – kā tad! Es līdz šim esmu Saeimas vēlēšanās balsojis par šo partiju un no tā nekaunos. Bet nu pēdējie daži gadi man vismaz ir likuši mainīt viedokli, tikai vēl nezinu uz ko.

Un atgriežoties pie sākotnējā – par premjera sagurušo vaigu – nu mēģināsim viņu atbalstīt un nevis tikai knābāt nost. Protams, var jau tagad skaitīt cik maksāja Dombrovskim avio biļete uz Ungāriju, var arī mēģināt viņam ielīst apakšbiksēs un skatīt vai zeķes ir salāpītas, par cik viņš ēd pusdienas, utt.. Bet tad lūdzu negaidiet, lai šis cilvēks, kuram ir ļoti atbildīgs amats, spēs arī koncentrēties darbam un kaut ko izdarīt, ja viņam visu laiku būs par kaut ko «jāatšaujas» no visādām muļķībām un muļķīgiem jautājumiem (gribētos gan pajautāt kur šie bļauri bija, kad tika šķiesta nauda). Tie, kas vada uzņēmumu – iedomājieties, ja Jūs tā legāli bakstītu padotie vai arodbiedrības – Jūs kaut ko sakarīgu varētu izdarīt – es domāju ļoti ātri pārietu vēlme būt par vadītāju.

Vēlēsim viņam gaišu galvu, izturību, spēju koncentrēties uz svarīgāko un vēlēsim viņam izturību, lai to «kaku», ko viņš ir saņēmis, viņš spētu nolikt, aprakt un virsū iestādīt kādu skaistu puķi, kuru varētu saukt par Latviju! Kurš no mums būtu gatavs iet par premjeru šobrīd? Es nedomāju tos bezjēdzīgos histēriķus ar saucieniem – palaid tikai – es viņus visus, utt! Bet vismaz ar kādu saprāta atblāzmu un spēju vadīt to ārprātu kāds tagad valda valstī? Nu cik no mums būtu gatavi? Tādēļ arī aicinu, nelamāsim bez loģiskas argumentācijas premjeru, bet drīzāk vēlēsim viņam veiksmi. Jā es viņu atbalstu šajā grūtajā brīdī!

Un tā bez patosa… ir viegli stāstīt un bļaustīties, ka mums trūkst patriotisma, ka valsts ir morāli bankrotējusi, utt. – bet ko mēs katrs pats esam darījuši, lai tā nebūtu? Esam piedalījušies vēlēšanās? – nu piedodiet, tas ir smieklīgi… ko esam darījuši aktīvi, lai kaut ko mainītu. Cik no mums ir metušies tajā trakajā politikā ar loģiskiem, ne utopiskiem ideāliem?

Manis tomēr nav

Pašvaldību un Eiroparlamenta vēlēšanas ir jau garām, tomēr viens cilvēks man par tām vēl aizvakar atgādināja. Atgādinājums savukārt uzjundīja manas atmiņas par šo pasākumu. Maija vidū mainīju deklarēto adresi no vienas pilsētas uz otru. Laikam jau loģiski, ka aizejot jaunajā dzīves vietā uz vēlēšanu iecirkni, izdrukātajos sarakstos mani nevarēja atrast. Ar skumju seju nācās doties mājās. Sekojot līdzi mēdiju aiz ausīm jau tā pievilktajam «vēlēšanu šovam», ap 21:00 kļuva skaidrs, ka šovs ir izgāzies, jo vispirms skaitīs Eiroparlamenta vēlēšanu rezultātus. Sapulcinātajiem ļaudīm otrpus zilā ekrāna tagad izskatījās, ka nav ko teikt, kā tikai mēģināt radīt intrigu. Garlaicības mākts nolēmu – jāieskatās CVK mājas lapā vai bijušajā dzīves vietā mani kāds gaidīja… Pēc nepieciešamo datu ievades saņemu atbildi – meklētā persona nav atrasta! Mēģināju vēlreiz un līdzīga atbilde – tātad manis nav!

Studenti mācībās un dzīvē

Šodien man vēl joprojām ir tāda nedaudz dulla galva pēc divu dienu «maratona» ko sauc par dalību MBA darbu aizstāvēšanas komisijā MBA programmā Inovācijas uzņēmējdarbībā (RTU struktūrvienība) un lūdzu nejaukt ar RBS (kas arī ir RTU struktūrvienība). No šī procesa man ir radušās dažas atziņas un secinājumi.

Ļoti cienījamie darba devēji esošie un topošie, pirmais ar ko gribēju padalīties ir tieši domāts Jums. Ja nu Jūsu uzņēmumā Jums tieši padotie vai potenciālie darba ņēmēji ir studenti beidzēji vai arī jau ir beiguši vismaz pēdējo 4-5 gadu laikā, pajautājiet kādu atzīmi viņš vai viņa ir ieguvis par savu bakalaura, maģistra vai MBA darbu (par Doktora darbu atzīmi neliek) – te gan es laikam vairāk domāju tieši biznesa vadības sfērā. Un ja nu izrādās, ka tā atzīme ir mazāka par 8 – mēģiniet parunāt un pajautāt – kāpēc tas ir tā un kāpēc tā atzīme nav augstāka. Iespējamie atbilžu varianti noteikti būs ļoti dažādi sākot no «pietrūka laika», beidzot ar «mani aizstāvēšanās komisija izgāza un speciāli ielika zemāku atzīmi» vai «komisija taču vispār nesaprata par ko ir mans darbs».

 

Tad nu cienījamie Darba devēji es diezgan droši ņemos apgalvot, ka vismaz pēdējos 4 gadus biznesa vadības sfērā – maģistru un MBA programmās – manis pieminētajās skolās un programmās (Inovācijas Uzņēmējdarbībā, RBS, SSE, Banku Augstskola, daži kolēģi saka, ka ar šo gadu arī «Tūrībā» – par to neņemos spriest) – aizstāvēšanās komisijas sastāvs ir ļoti pieredzējis un kompetents. Es ieteiktu izmantot šo zināšanu, dažādās pieredzes koncentrātu savā labā. Pie tam darbi tiek vērtēti nevis pēc formas, bet pēc satura. Protams, cienījamie studenti mēģinās sevi izcelt, savukārt savas neizdarības, paviršību, mēģināšanu «izbraukt uz muļķi», dažkārt pat atklātu nekaunību un necieņu, nezināšanu, tukšu muldēšanu noslēpt.

Cienījamie, Darba Devēji, sevišķi tie, kas apmaksā šīs studijas (kuras, starp citu, nemaz tik lētas nav) – lūdzu, saņemieties drosmi un piezvaniet uz sava studenta mācību iestādi un pajautājiet, kā tad gāja studentam – nevajag paļauties tikai uz vienpusīgiem dažkārt skolu nozākājošiem tekstiem. Izmantojiet, ka Jūsu students mācās kādā no skolām – mēģiniet ģut maksimālu labumu no tā – prasiet no skolas padomu! Es jau saprotu, ka šāda prakse pie mums nav iegājusies līdz šim, jo dažkārt varēja piekrist – nu ko tad tie profesori saprot no reālās dzīves. Tā bija gan kādu laiku atpakaļ, bet ziniet tas ir sen jau pagājis un šobrīd lielākā daļa mācībspēku ir no tās pašas reālās dzīves, kur darbojaties Jūs – tādi paši uzņēmēji. Papildus tam šiem mācībspēkiem ir priekšrocība attiecībā pret Jums – viņi ir spiesti savas zināšanas nemitīgi uzlabot par savām tēmām un viņi ir redzējuši, kopā analizējuši ļoti dažādu nozaru un uzņēmumu situācijas ar daudziem studentiem. Jums tādas pieredzes nav! Izmantojiet to! Es teiktu, ka tie laiki, kad augstskola (biznesa programmās) un tās mācībspēki, bija tādu kā dīvaino cilvēku kopums, kuri dzīvo citā dimensijā un tur nav nekāda sakara ar realitāti, ir garām.

 Te gan ir jāpiebilst, ka augstskolas ir no šīs citādās dimensijas izkāpusi ārā, ko gan nevarētu teikt, par lielu daļu no studentiem, jeb lasiet tiem, kuri sevi uzskata, ka ir piederīgi reālai dzīvei. Šie «reālās dzīves» piederīgie parāda, ka paviršā attieksme (pret uzņēmumiem, kurā paši strādā un kurus analizē – ka tik kaut kā «nogrūst»), nespēja loģiski argumentēt, vienaldzība pret to ko paši dara, nespēja salikt kopā vairākus faktus un izdarīt secinājumu, kas uzņēmumam būtu jādara – tas ir labākais un atbalstāmais veids, kā mācīties… Un tad nāk šis patiesības mirklis, kad komisija uzdod neērtos jautājumus un ja Jūs, lasošie studenti un cienījamie Darba Devēji redzētu cik tas skumji izskatās no malas un cik neiespējami šo attieksmi ir noslēpt…

Par pārējām skolām es nemāku teikt, jo man nav pieredzes par šo procesu citās skolās un programmās.

Atšķirības starp Eiropas un ASV darba attiecībām un ne tikai…

Es nevaru vien likties mierā nedomājot kāpēc pastāv tik lielas atšķirības starp ASV un Eiropas ekonomiku, kāpēc ASV ekonomika tiek uzskatīta par konkurētspējīgāku, kāpēc runājot par pasaules krīzi nereti nākas dzirdēt, ka tad, kad atveseļosies ASV tad arī visa pasaule atveseļosies? Tai pat laikā atceros, kad biju ASV 1999. gadā es klausījos kādā uzņēmējā, kurš man ar patiesu sašutumu jautāja – nu kāpēc mēs te ASV «rukājam» pa 12 stundām dienā, bet Jums Eiropā ir 8 stundu darba diena, svētki, atvaļinājumi, utt.., bet rezultāts mums sanāk tāds pats. Nu…. nav jau gan tāds pats.

Mans tīri kā nespeciālista viedoklis jeb fakti, kuri grozās pa manu galvu: ASV iedzīvotāju ziņā ir nu tā rupji tikpat cik Eiropā. Bet ~2x mazāk kā Ķīnā, Ekonomikas apjomu ziņā ASV ir Nr2, Ķīna Nr1, Eiropa laikam Nr3. vai 4., bet ne 1. vai 2.

Jautājums – kāpēc tā? Nu kāpēc viņi ir «labāki» par mums? Visu pirms laikam ir tas, ka ASV patētērtājkultūra ir daudz izteiktāka kā Eiropā, Man liekas, ka ASV darba devēji un darba ņēmēji tik ļoti neizliekas, kā pie mums attiecībā uz darba attiecībām. Ja man kaut kas nepatīk – esi brīvs (tas no darba devēja un ņēmēja viedokļa). Pie mums emocijas ir jāapslāpē, jo tas nav politkorekti, mums ir pabalsti, uzteikuma termiņi, kolektīvie līgumi, arodbiedrības un visādas citādas normas un regulas kā iemesla pēc darbinieks vai darba devējs nemaz tik viegli nevar šķirt to īstermiņa laulību, kura saistīta ar daba līgumu. Protams, visam ir medaļas otra puse, nerunāsim tagad par to, bet gan par to sastrādāšanos.

Arvien biežāk tiek runāts par to, ka darba attiecības ir faktiski kā attiecības starp diviem uzņēmējiem, vienā pusē ir uzņēmums un otrā pusē ir indivīds. Pēc būtības šīs savstarpējās attiecības pastāv tik ilgi kamēr abām pusēm tas ir izdevīgi. Tiktāl viss ir skaidrs, tikai konstatējot, ka kādai no pusēm tas nav izdevīgi šo sadarbību nemaz tik viegli nevar izbeigt, jo pastāv baigās barjeras. Un tad mēs sākam viens otram atkal izlikties, ka darba devējs it kā ciena darbinieku, to motivē, utt.., bet paslepus meklē veidus kā to atlaist. Savukārt darbinieks izliekas, ka ir ļoti lojāls savam darba devējam, bet paralēli visu laiku staigā pa intervijām.

Nu super – viens otram izliekamies un to sauc par lojalitāti vai motivācijas sistēmām, kā saka piespiedu laulība. Kurš tad ir ieguvējs no šis piespiedu laulības? Es jau gan domāju, ka ar šo piespiedu laulību mēs iemācamies un vairojam tikai un vienīgi negatīvās emocijas… Kāpēc krīzes apstākļos visupirms atlaiž personāla daļas darbiniekus? Tādēļ, ka izlikšanās dārgi maksā un uzņēmumos pāriet uz reālām attiecībām, bez visiem tiem izskaistinājumiem un izlikšanās. Tagad padomājam par tēmu «emotional tolerance» kura ir aktuāla ASV – pie viņu savstarpējām darba attiecībām un mūsu «emotional tolerance», kur rupjība, uc. vadības negācijas darba vietās tiek «amortizētas» ar personāldaļu palīdzību nevis pa tiešo… Oi, cik mums vēl tālu augt līdz ASV līmenim šajā ziņā.

Protams, neaizmirsīsim medaļas otru pusi…. tikai es gribu pajautāt – sakiet nu kādēļ pastāv uzskats(acīmredzams pamatots), ka karjera, kuru Tu vari iegūt ASV gada laikā ir līdzvērtīga karjerai, kuru Tu vari iegūt Eiropā 3 gadu laikā? Varbūt viņi ir daudz atvērtāki talantiem, nevis tiem kas labi prezentējas vai ir kāda draugi, radi, paziņas, varbūt viņi mazāk izliekas, varbūt vienkārši ir tiešāki un īstāki….?

Pavasara saules apmātie

Tā vien šķiet, ka pavasaris dabā ir kaut kā ļoti loģiski pārcēlies uz pavasari cilvēku prātos. Iespējams «lielķibele» ir tā nogurdinājusi jau tā depresīvo uztveri, ka tā ir aizmirsta. To ir tik tiešām interesanti pavērot, ka līdz ar jauka laika iestāšanos grūtības vai pat gaidāmais krahs ir aizgājis kaut kur otrā plānā. Ļaudīm ir laikam noriebušās sliktās ziņas un vairs netic labām ziņām. Man šķiet, ka cilvēkiem vairs neinteresē un neuztrauc, kurš tagad pie valdības ēkas piketē, jo liekas, ka tur kāds regulāri par vai pret kaut ko piketē un kaut ko stāsta, ka to vai to nevajag samazināt vai palielināt. Drīzāk tie pievēršas ļoti eksistenciāliem jautājumiem – jāsasēj puķes un gurķi, jāiestāda kartupeļi, jāizvelk vadziņas, vai ķirsis ziedēs, vai āboli nākamgad būs, utt. un «pofig» (atvainojiet) par tiem muldoņām, kuri «zīmējas» TV ekrānos un tiem ārprātiem, kas notiek apkārt.

Man šķiet labā ziņa ir tā, ka muļķīgā iedoma par to, ka – valdība vai kāds cits mums neļaus pazust, pagrimt, utt. ir nedaudz atsaldēta nost no sabiedrības daļas, kura domā, ka vainīgie ir mūsu «nabaga» deputāti. Sliktā ziņa – ka nekas jau nav beidzies un nav mainījies. Tie paši vīriņi un sieviņas (kā mēdz izteikties Pans Kleksis – lai viņam laba veselība) ir joprojām turpat, dara joprojām to pašu un dara tāpat kā līdz šim. Lai veidotos kaut kas jauns, kaut kam vecam ir jāatmirst. Es tik gribētu atgādināt vienu biznesa kontroles principu – veikto darbu ir jākontrolē citam nevis šī darba darītājam, jo pretējā gadījumā to nesauc par kontroli.

Prāta nogurums, norobežošanās un «modrības» trūkums man šķiet ir lielākais trumpis un ieguvums, ko panāca negatīvo un citādi slikto ziņu ārprātīgā gūzma, kura ir noslaucījusi jebkurus intereses asnus par notiekošo valstī – gan ekonomikā, gan politikā. Psihologi droši vien teiks, ka tā ir dabīgā reakcija – viņiem ir taisnība. Tikai nu tā «lielķibele» diemžēl nenogurst, nenorobežojas un modrību nezaudē. Man tā vien liekas, ka lielākās «ķibeles», kuras tagad cels gaismā dēļ apātijas ļoti «īzī» paslīdēs garām citkārt satrauktajām masām – sak tāpat jau ir slikti…

Tādēļ laikam ir jāsaka četras lietas (nevis divas kā Godmanim):
– Nu neizliksimies, ka «krīze» ir kaut kur tur ārā, ka esam jau lejā un ka tagad sliktāk nebūs un ka viss jau ir beidzies. Nu nav tā… un vēl kādu laiku nebūs. Lai gan mūsu vietējo apokalipšu zīmētājiem man šķiet arī nav taisnība (Ījabs, Kaža). Piekrītu uzskatam, ka jābūt taču arī kādai labai ziņai, tomēr nevajag aizmirst, kāda ir tā realitāte un iztēloties, ka ir cita realitāte.
– Otrs un laikam tas smagākais ar ko nebūšu īpaši populārs – man šķiet, ka krīzei ir jābūt vēl dziļākai un ir jābūt vēl smagākai, jo būsim jau godīgi – liela daļa no biznesa tā īsti neko nav sapratuši un izdarījuši secinājumus no šīs krīzes. Darbinieku un izmaksu samazinājums ir tehniska lieta un tur piedodiet, bet daudz prāta nevajag un ar to nu nebūtu jādižojas. Paskatoties, kā joprojām darbojas lielākā daļa uzņēmēji var teikt, ka krīzes vēl nav ir tikai tāda «lielķibele» – uz brīdi iekonservējam savas sireālās vīzijas par biznesu līdz brīdim, kad būs labāki laiki. Pēc idejas neko nemainām… Tiek kultivēts uzskats, ka ar tagad esošo domāšanu ir vienkārši jāpārlaiž šis laiks. Es gribētu teikt, ka vēl ir jābankrotē vismaz 40% uzņēmumu, ir jāattīrās šai videi un tad tik kaut ko veidot no jauna. Tas nekas, ka bizness atsevišķās nozarēs konsolidēsies – lai tā būtu, bet tas būs efektīgāks. Nesaprotu, kāpēc visiem ir tik paniskas bailes no konsolidācijas, pie mūsu smieklīgi mazā tirgus.
– Es domāju, ka šo laiku vajag izmantot lietderīgi un mācīties. Pie tam ne jau tā bezjēdzīgi ar skaistiem saucieniem uz lūpām, bet padziļināt zināšanas sfērās, kuras nav bijis laika apskatīti un izpētīti, kamēr bija tie trakie izaugsmes gadi. Kaut vai apgūt kādu svešvalodu. Izaugsmes laikā zināšanas brīžiem skaitījās pat negods – vājā puse. Un ne jau zinātniskajos grādos mērāmās zināšanas, lai gan arī tas tomēr par daudz ko liecina. Un ne jau zināšanas, kā un kam iedot kukuli, bet kā pārdomāti veidot biznesu. Paldies Dievam tas ir garām un ir jāturpina mācīties.
– Mācīties būt radošiem, nebaidīties un beigt vienreiz turēties pie tās mammas brunčiem ko sauc par Latviju. Ar to domājot tikai to labāko, tādēļ jau liela daļa mūsu uzņēmēji ir tik ļoti lokāli domājoši un tālāk par savu «pīļu dīķi» neredz, jo redz tādas zināšanas viņiem vienkārši nav. Ārpus Latvijas, tā māka iedot kukuli piedodiet, bet ir «pie vienas vietas», savukārt neko citu spīdošu parādīt nevaram. Un ja kāds runā par idejām, kuras mums ir atliku likām… lai nebūtu jāsaka rupjības – teiksim tā – mums ir ļoti daudz ko vēl mācīties!