Iznākusi grāmata „Stratēģiskā vadīšana” 2. izdevums.

Prieks paziņot, ka sākot 2009. gada 10. novembri būs pieejama jauna grāmata – Jānis Caune, Andrejs Dzedons „Stratēģiskā vadīšana”, 2. izdevums. Jā, tur nav ko slēpt – esmu viens no grāmatas autoriem. Kad aiz muguras(nu jau var teikt aiz muguras) ir divi grāmatas izdevumi ir interesanti pavērtēt kas ir mainījies, gan grāmatas rakstīšanas procesā, gan grāmatas saturā, gan apkārtējā vidē.

Grāmatas rakstīšanas process un saturs.

Pirmais grāmatas izdevums iznāca 2000. gadā. Pirmā izdevuma rakstīšana aizņēma gandrīz gadu. Pie tam gadu diezgan intensīva darba. Toreiz mēs bijām 3 autori, divi tagadējie un vēl viens autors(Leonīds Pētersons). Pirmais izdevums faktiski bija mācīšanās pašiem – pirmām kārtām apgūt šo disciplīnu pašiem un tad arī to noformulēt studentiem saprotamā veidā un cik iespējams piemērot vietējiem aptākļiem. Pirmajā izdevumā pamatā mēs balstījāmies uz daudzām ārvalstu grāmatām – pamatā Ziemeļamerikā izdotām un atsevišķām Eiropas autoru grāmatām. Vislielākās grūtības toreiz radīja terminoloģija, jo bija jāievieš daudzi jaunvārdi, kas bija saistīti ar stratēģisko vadīšanu – piemēram, konkurētspējīgā priekšrocība, prasmes, pamatprasmes, atšķirīgās prasmes. Daudzi jēdzieni bija jāskaidro. Pirmais izdevums bija Andreja Dzedona redakcijā – viņš, kā pieredzējušākais, uzņēmās redakcionālo darbu. Mūsu katra ieguldījums bija apmēram līdzīgs – katrs rakstījām pa 3-4 nodaļām, kuru tekstus Andrejs izlaboja un novienādoja, jo tā tomēr ir viena grāmata. Ierosme otrajam izdevumam vismaz man nāca vairāk kā morāla atbildība par grāmatas tekstu. Pirmais izdevums man šķita morāli novecojis un brīžiem pat bija kauns lasīt, kas un kā ir rakstīts. Neskatoties uz to grāmata dzīvoja savu dzīvi augstskolu bibliotēkās, daudzu vadības kursu obligātās literatūras sarakstos, studentu darbu citātos, uzņēmumu plauktos, utt… Tā kā pats biju iniciators otrajam izdevumam, tad arī pats uzņēmos redaktora lomu. Tapšanas laiks salīdzinot ar pirmo izdevumu bija daudz garāks – kopā ar pārtraukumiem grāmata tapa 2,5 gadus. Otrajā izdevumā mans pienesums ir ievērojami lielāks – Andrejs sagatavoja 3 nodaļas, pārējās es. Otrais izdevums pēc manām domām kvalitatīvi ievērojami atšķiras no pirmā izdevuma ar vairākām lietām: – Pirmkārt, daudzas nodaļas ir pilnībā pārveidotas un teksts ir pilnībā oriģinālteksts, kura pamats bija sagatavots un izstrādāts manā doktora darbā. Savukārt citas nodaļas ir balstītas uz praktiskās pieredzes strukturētu „teoretizēšanu”. – Otrkārt, grāmatas uzbūve ir izmainīta. Vadoties no praktiskās pieredzes, grāmatā ir pamatīgi akcentēts stratēģijas ieviešanas jautājums. – Treškārt, grāmata ir papildināta ar daudzām jaunām teorijām, vietējiem piemēriem un grāmatas pielikumā ir mana doktora darba centrālais elements – Latvijas uzņēmēju aptauja, kas veikta 2003. gadā.

Izmaiņas apkārtējā vidē.

 Ar nodomu pieminēju pētījumu, kurš veikts 2003. gadā, jo ir vērts paskatīties, kas ir mainījies pēc būtības kopš 2003. gada. Es ņemos apgalvot, ka nekas būtiski nav mainījies, tikai ir noticis tas, par ko jau toreiz brīdināju – ja uzņēmēji nemainīsies un nemācīsies, tas beigsies ar konkurētspējas zudumu vai zaudējumu. Par laimi atnākusī „dižķibele” vēl skaidrāk parādīja, cik patiesībā bēdīga ir situācija uzņēmumos no konkurētspējas viedokļa. Es ceru, ka apkārtējā vidē šoreiz novērtēs uzņēmumu vadītājus un speciālistus ar zināšanām, nevis pavīpsnās par to, ka kāds cenšas mācīties un iegūt zināšanas. Protams, pie augošas ekonomikas(kā tas bija iepriekš) un vispārējās neiedziļināšanās procesos un notikumos, to neanalizēšana, nedomāšana bija iemesls, kāpēc izglītība/zināšanas tika nenovērtētas. Cerams, ka uzņēmēji, valsts pārvaldes pārstāvji un vadītāji pārlasot šo pētījumu centīsies daudz vairāk iedziļināties tajā ko nu katrs dara, būs iekšēji godīgāki un pacels savu iekšējo kvalitātes latiņu augstāk. Gala beigās – stratēģiskā vadīšana attiecas ne tikai uz nekonkrētu jēdzienu organizācija, bet arī uz katru no mums personīgi. Padomājiet par to

Studenti mācībās un dzīvē

Šodien man vēl joprojām ir tāda nedaudz dulla galva pēc divu dienu «maratona» ko sauc par dalību MBA darbu aizstāvēšanas komisijā MBA programmā Inovācijas uzņēmējdarbībā (RTU struktūrvienība) un lūdzu nejaukt ar RBS (kas arī ir RTU struktūrvienība). No šī procesa man ir radušās dažas atziņas un secinājumi.

Ļoti cienījamie darba devēji esošie un topošie, pirmais ar ko gribēju padalīties ir tieši domāts Jums. Ja nu Jūsu uzņēmumā Jums tieši padotie vai potenciālie darba ņēmēji ir studenti beidzēji vai arī jau ir beiguši vismaz pēdējo 4-5 gadu laikā, pajautājiet kādu atzīmi viņš vai viņa ir ieguvis par savu bakalaura, maģistra vai MBA darbu (par Doktora darbu atzīmi neliek) – te gan es laikam vairāk domāju tieši biznesa vadības sfērā. Un ja nu izrādās, ka tā atzīme ir mazāka par 8 – mēģiniet parunāt un pajautāt – kāpēc tas ir tā un kāpēc tā atzīme nav augstāka. Iespējamie atbilžu varianti noteikti būs ļoti dažādi sākot no «pietrūka laika», beidzot ar «mani aizstāvēšanās komisija izgāza un speciāli ielika zemāku atzīmi» vai «komisija taču vispār nesaprata par ko ir mans darbs».

 

Tad nu cienījamie Darba devēji es diezgan droši ņemos apgalvot, ka vismaz pēdējos 4 gadus biznesa vadības sfērā – maģistru un MBA programmās – manis pieminētajās skolās un programmās (Inovācijas Uzņēmējdarbībā, RBS, SSE, Banku Augstskola, daži kolēģi saka, ka ar šo gadu arī «Tūrībā» – par to neņemos spriest) – aizstāvēšanās komisijas sastāvs ir ļoti pieredzējis un kompetents. Es ieteiktu izmantot šo zināšanu, dažādās pieredzes koncentrātu savā labā. Pie tam darbi tiek vērtēti nevis pēc formas, bet pēc satura. Protams, cienījamie studenti mēģinās sevi izcelt, savukārt savas neizdarības, paviršību, mēģināšanu «izbraukt uz muļķi», dažkārt pat atklātu nekaunību un necieņu, nezināšanu, tukšu muldēšanu noslēpt.

Cienījamie, Darba Devēji, sevišķi tie, kas apmaksā šīs studijas (kuras, starp citu, nemaz tik lētas nav) – lūdzu, saņemieties drosmi un piezvaniet uz sava studenta mācību iestādi un pajautājiet, kā tad gāja studentam – nevajag paļauties tikai uz vienpusīgiem dažkārt skolu nozākājošiem tekstiem. Izmantojiet, ka Jūsu students mācās kādā no skolām – mēģiniet ģut maksimālu labumu no tā – prasiet no skolas padomu! Es jau saprotu, ka šāda prakse pie mums nav iegājusies līdz šim, jo dažkārt varēja piekrist – nu ko tad tie profesori saprot no reālās dzīves. Tā bija gan kādu laiku atpakaļ, bet ziniet tas ir sen jau pagājis un šobrīd lielākā daļa mācībspēku ir no tās pašas reālās dzīves, kur darbojaties Jūs – tādi paši uzņēmēji. Papildus tam šiem mācībspēkiem ir priekšrocība attiecībā pret Jums – viņi ir spiesti savas zināšanas nemitīgi uzlabot par savām tēmām un viņi ir redzējuši, kopā analizējuši ļoti dažādu nozaru un uzņēmumu situācijas ar daudziem studentiem. Jums tādas pieredzes nav! Izmantojiet to! Es teiktu, ka tie laiki, kad augstskola (biznesa programmās) un tās mācībspēki, bija tādu kā dīvaino cilvēku kopums, kuri dzīvo citā dimensijā un tur nav nekāda sakara ar realitāti, ir garām.

 Te gan ir jāpiebilst, ka augstskolas ir no šīs citādās dimensijas izkāpusi ārā, ko gan nevarētu teikt, par lielu daļu no studentiem, jeb lasiet tiem, kuri sevi uzskata, ka ir piederīgi reālai dzīvei. Šie «reālās dzīves» piederīgie parāda, ka paviršā attieksme (pret uzņēmumiem, kurā paši strādā un kurus analizē – ka tik kaut kā «nogrūst»), nespēja loģiski argumentēt, vienaldzība pret to ko paši dara, nespēja salikt kopā vairākus faktus un izdarīt secinājumu, kas uzņēmumam būtu jādara – tas ir labākais un atbalstāmais veids, kā mācīties… Un tad nāk šis patiesības mirklis, kad komisija uzdod neērtos jautājumus un ja Jūs, lasošie studenti un cienījamie Darba Devēji redzētu cik tas skumji izskatās no malas un cik neiespējami šo attieksmi ir noslēpt…

Par pārējām skolām es nemāku teikt, jo man nav pieredzes par šo procesu citās skolās un programmās.

Par inovācijām Latvijā – finansēsim, bet ko…?

Bieži ir dzirdēts, ka Latvijas ekonomika ir jābalsta uz inovācijām, augstas pievienotās vērtības produktiem, utt.. Ka jāveido valsts atbalsta programmas inovācijām, jaunajiem zinātniekiem, utml.. Nu it kā jau viss ir pareizi, tikai neatbildēts ir jautājums, kas tad to darīs. Kuri būs te ļaudis, kas tās inovācijas veiks? Tiek runāts, ka mums ir milzīgs potenciāls inovācijām. Es ņemos apgalvot, ka piedodiet, bet tās ir blēņas. Izņemot dažas nozares – uz pusi no vienas rokas pirkstiem saskaitāmās(mikrobioloģijas, koksnes ķīmijas un elektronikas), kuras tiešām ir inovatīvas un ir pasaules līmenī, bet tas ir arī viss.

Cik nu man ir bijusi tā iespēja pagrozīties pa Inovāciju, inovatīvo produktu, zinātnieku, utt. lokā (iespējams pārāk nepilnīga)… neko baigi labu par mūsu zinātniekiem es nevaru pateikt. Nesaku, ka viņi ir zemē metami – noteikti nē. Tikai nu tie «mistiskie izgudrojumi» tiešām bija labi tad kad tos izgudroja – 20 gadus atpakaļ. Bet šobrīd piedodiet vilciens ir aizgājis un toreiz radītie inovatīvie produkti šobrīd Rietumos tiek ražoti daudz lētāk un sērijveidā. Kā jau minēju izņēmums ir tie tiešām inovatīvie pasākumi – trakais rotors, kokosriekstu atvērējs, utml.., kas vairāk ir balstīti uz indivīdu izdomu, apķērīgumu un radošo garu. Bet tur kur ir zinātne apakšā, pētījumi – tie izgudrojumi ir jau novecojuši.. ļoti žēl.. jo tiem, kam ir «vilkme» (resp tiek radīts kas jauns joprojām), tie, man šķiet paši ir visur kur jau aizrakušies, sasnieguši un izdarījuši bez visiem valsts atbalstiem.

Man šķiet, ka pārsvarā tiek finansētas pamatā pensionāru grupas, kuri ir pieraduši pie valsts atbalsta un uzskata, to par obligātu, nosaucot par atbalstu zinātnei – nu neizliksimies dārgie pseidozinātnieki. Brīžiem ir kauns noskatīties, kad šie zinātnieki mēģina vērt muti vaļā par mūsdienīgām tēmām savā jomā.. Labāk būtu paklusējuši un ar godu aizgājuši, dodot vietu jauniem zinātniekiem (kuru tiesa arī nav).

Tad nu mēs dzīvojam tādā savādā situācijā, kad valsts izliekas, ka it kā finansē zinātni un zinātne izliekas, ka it kā dara zinātni. Beigās sanāk, ka tā ir vienkārši līdzekļu izšķiešana un zemē nomesta nauda. Un nestāstiet man, ka tas ir ieguldījums Latvijas attīstībā – nu kāpēc ir tā jāmāna sevi un citus – esiet taču reiz godīgi pret sevi un citiem. Parādiet, cik tad ir tās tiešām zinātnē(pētījumos) balstītās izstrādnes ārpus manis pieminētajām sfērām, kuras ir novērtētas ārpus Latvijas? Nu ja jau konkurence tad konkurence.

Manuprāt, ir labāk tiešām finansēt talantīgos cilvēkus, nevis talantīgi rakstošos (dokumentus sagatavojošos, «sarunājošos» un ieinteresētos «zinātniekus»), es domāju tad tiešām man nebūs kauns par mūsu «pensionēto» zinātni, kura vienkārši reflektē, bet nespēj neko radīt jaunu – tik gudri atrakstīties un slēpties aiz saviem grādiem un biezajām kolēģu mugurām. Labāk tad finansēt tās sfēras, kur tiešām ir sasniegumi un nemocīt sevi ar pārmetumiem, ka visiem nepietiks – protams, ka nepietiks. Tādēļ arī būtu jāfinansē to, kur ir redzama perspektīva, sasniegumi – līdzekļi ir jākoncentrē, lai gūtu labāku efektu. Savukārt tiem, kam nav sasniegumu, tie nav jāfinansē un viss… lai izbeigtu šo izlikšanos par visu atbalstīšanu.
Priekš kam?

Pavasara saules apmātie

Tā vien šķiet, ka pavasaris dabā ir kaut kā ļoti loģiski pārcēlies uz pavasari cilvēku prātos. Iespējams «lielķibele» ir tā nogurdinājusi jau tā depresīvo uztveri, ka tā ir aizmirsta. To ir tik tiešām interesanti pavērot, ka līdz ar jauka laika iestāšanos grūtības vai pat gaidāmais krahs ir aizgājis kaut kur otrā plānā. Ļaudīm ir laikam noriebušās sliktās ziņas un vairs netic labām ziņām. Man šķiet, ka cilvēkiem vairs neinteresē un neuztrauc, kurš tagad pie valdības ēkas piketē, jo liekas, ka tur kāds regulāri par vai pret kaut ko piketē un kaut ko stāsta, ka to vai to nevajag samazināt vai palielināt. Drīzāk tie pievēršas ļoti eksistenciāliem jautājumiem – jāsasēj puķes un gurķi, jāiestāda kartupeļi, jāizvelk vadziņas, vai ķirsis ziedēs, vai āboli nākamgad būs, utt. un «pofig» (atvainojiet) par tiem muldoņām, kuri «zīmējas» TV ekrānos un tiem ārprātiem, kas notiek apkārt.

Man šķiet labā ziņa ir tā, ka muļķīgā iedoma par to, ka – valdība vai kāds cits mums neļaus pazust, pagrimt, utt. ir nedaudz atsaldēta nost no sabiedrības daļas, kura domā, ka vainīgie ir mūsu «nabaga» deputāti. Sliktā ziņa – ka nekas jau nav beidzies un nav mainījies. Tie paši vīriņi un sieviņas (kā mēdz izteikties Pans Kleksis – lai viņam laba veselība) ir joprojām turpat, dara joprojām to pašu un dara tāpat kā līdz šim. Lai veidotos kaut kas jauns, kaut kam vecam ir jāatmirst. Es tik gribētu atgādināt vienu biznesa kontroles principu – veikto darbu ir jākontrolē citam nevis šī darba darītājam, jo pretējā gadījumā to nesauc par kontroli.

Prāta nogurums, norobežošanās un «modrības» trūkums man šķiet ir lielākais trumpis un ieguvums, ko panāca negatīvo un citādi slikto ziņu ārprātīgā gūzma, kura ir noslaucījusi jebkurus intereses asnus par notiekošo valstī – gan ekonomikā, gan politikā. Psihologi droši vien teiks, ka tā ir dabīgā reakcija – viņiem ir taisnība. Tikai nu tā «lielķibele» diemžēl nenogurst, nenorobežojas un modrību nezaudē. Man tā vien liekas, ka lielākās «ķibeles», kuras tagad cels gaismā dēļ apātijas ļoti «īzī» paslīdēs garām citkārt satrauktajām masām – sak tāpat jau ir slikti…

Tādēļ laikam ir jāsaka četras lietas (nevis divas kā Godmanim):
– Nu neizliksimies, ka «krīze» ir kaut kur tur ārā, ka esam jau lejā un ka tagad sliktāk nebūs un ka viss jau ir beidzies. Nu nav tā… un vēl kādu laiku nebūs. Lai gan mūsu vietējo apokalipšu zīmētājiem man šķiet arī nav taisnība (Ījabs, Kaža). Piekrītu uzskatam, ka jābūt taču arī kādai labai ziņai, tomēr nevajag aizmirst, kāda ir tā realitāte un iztēloties, ka ir cita realitāte.
– Otrs un laikam tas smagākais ar ko nebūšu īpaši populārs – man šķiet, ka krīzei ir jābūt vēl dziļākai un ir jābūt vēl smagākai, jo būsim jau godīgi – liela daļa no biznesa tā īsti neko nav sapratuši un izdarījuši secinājumus no šīs krīzes. Darbinieku un izmaksu samazinājums ir tehniska lieta un tur piedodiet, bet daudz prāta nevajag un ar to nu nebūtu jādižojas. Paskatoties, kā joprojām darbojas lielākā daļa uzņēmēji var teikt, ka krīzes vēl nav ir tikai tāda «lielķibele» – uz brīdi iekonservējam savas sireālās vīzijas par biznesu līdz brīdim, kad būs labāki laiki. Pēc idejas neko nemainām… Tiek kultivēts uzskats, ka ar tagad esošo domāšanu ir vienkārši jāpārlaiž šis laiks. Es gribētu teikt, ka vēl ir jābankrotē vismaz 40% uzņēmumu, ir jāattīrās šai videi un tad tik kaut ko veidot no jauna. Tas nekas, ka bizness atsevišķās nozarēs konsolidēsies – lai tā būtu, bet tas būs efektīgāks. Nesaprotu, kāpēc visiem ir tik paniskas bailes no konsolidācijas, pie mūsu smieklīgi mazā tirgus.
– Es domāju, ka šo laiku vajag izmantot lietderīgi un mācīties. Pie tam ne jau tā bezjēdzīgi ar skaistiem saucieniem uz lūpām, bet padziļināt zināšanas sfērās, kuras nav bijis laika apskatīti un izpētīti, kamēr bija tie trakie izaugsmes gadi. Kaut vai apgūt kādu svešvalodu. Izaugsmes laikā zināšanas brīžiem skaitījās pat negods – vājā puse. Un ne jau zinātniskajos grādos mērāmās zināšanas, lai gan arī tas tomēr par daudz ko liecina. Un ne jau zināšanas, kā un kam iedot kukuli, bet kā pārdomāti veidot biznesu. Paldies Dievam tas ir garām un ir jāturpina mācīties.
– Mācīties būt radošiem, nebaidīties un beigt vienreiz turēties pie tās mammas brunčiem ko sauc par Latviju. Ar to domājot tikai to labāko, tādēļ jau liela daļa mūsu uzņēmēji ir tik ļoti lokāli domājoši un tālāk par savu «pīļu dīķi» neredz, jo redz tādas zināšanas viņiem vienkārši nav. Ārpus Latvijas, tā māka iedot kukuli piedodiet, bet ir «pie vienas vietas», savukārt neko citu spīdošu parādīt nevaram. Un ja kāds runā par idejām, kuras mums ir atliku likām… lai nebūtu jāsaka rupjības – teiksim tā – mums ir ļoti daudz ko vēl mācīties!