«Nu tad saņemiet dūšu, kundze, saņemiet dūšu!»

Tā kādā filmā vai dziesmā teikts. To jāsaka par mūsu Ministru kabinetu

Izklāstīšu savu īso, kā saka, nespeciālista viedokli, par to kā tad nu sadalīt to budžetu, kuru ar tādām mokām kaut kā sagrabina. Novērtējam cik tad nu tie ieņēmumi varētu būt un izdevumus ir jāgrupē pēc vecā labā Maslova piramīdas principa: pārtika, drošība, pajumte, par pārējo izskatās, ka šobrīd nevaram atļauties domāt un tērēt, bez visādiem bet – tad nu uz to arī koncentrēsimies. Un galvenais nevajag nogalināt to vistiņu, kura joprojām vēl nes kādu oliņu – uzņēmējus.

Tad nu saņemiet dūšu MK, saņemiet dūšu un vienreiz vajag cilvēkiem pateikt prioritātes nevis vienkārši tracināt publiku, ar muļķīgu izlikšanos! Ar kādu niknumu tika apriets Ekonomikas ministrs, kurš redziet atļāvās minēt prioritārās jomas, ko attīstīt. Es domāju to bezzobaino muldēšanu metam pie malas un ja jau ir štrunti, tad ir. Kā jebkurā ģimenē (kāda ir arī valsts) plānojot savus izdevumus skatāmies uz ko tad varam mazāk tērēt, netērēt vispār, bet, bez kā nevaram dzīvot un viss – nu kāda tur vēl polemika!

No sākuma biju sarakstījis visādas idejas, kā dalīt naudu, vismaz to kas ir, bet tas izskatījās pārāk pavirši un populistiski varbūt pārāk skarbi, tādēļ nepublicēju.

Cerams, ka krīze tik ātri nebeigsies!

Piedodiet par provokatīvo virsrakstu, bet es tiešām tā ceru. Es ceru, ka krīze būs vēl dziļāka un es ceru, ka pateicoties vēl dziļākai krīzei uzņēmēji gūs tiešām reālu mācībstundu, jo uzskatu ka joprojām tāda vēl nav gūta. Nebūšu īpaši oriģināls norādot, ka krīze, jeb «dizķibele» ir nevis fiziska slimība, ko mums te mēģina stāstīt, un ka tehniski jau tā drīz būs garām un varēsim atkal «dragāt» «Bentlijos» un apgūt kārtējās nevienam nevajadzīgās «Vāver pļavas». Man šķiet tā ir garīga kaite, kura jāārstē. Man šķiet ir jāārstē attieksme, uztvere, domāšanas veids, alkatība, pārmērības, kukuļdošanas un ņemšanas prakse, kas tiek uztverta par normu, arī sīkās un lielās blēdības, interešu «bīdīšanas», savējo lobēšanas, svešo «noairēšanas». Un tieši tādēļ es ceru, ka krīze ilgs ilgāk, kad beidzot vairs nebūs ko «noairēt», ko bīdīt, kad astronomiskās peļņas nesegs maksājamo kukuļu apjomus, kad biznesā būs jārēķina precīzi nevis uz «bui dui», kad katra izmaksa būs jāpārdomā, kad mūsu cenas beidzot nokritīsies līdz Eiropas līmenim. Kā zināms garīgās slimības, lai arī nelīp (tiesa šo konkrēto slimību tomēr būtu jāatzīmē kā pat ļoti lipīgu), tās tomēr ir daudz grūtāk ārstējamas.

 

Es domāju, ka tā tehniskā sadaļa tā kā drīz būs apārstēta – liekās skolas nolikvidētas, drusku parevidēts nevajadzīgo aģentūru saraksts, Bentliji atņemti, «milionāri» drusku pabankrotējuši, vai noķīlāti tā, ka «saules gaismu neredz» (un padies Dievam), liekās izmaksas apgraizītas, daļa no utopiskām idejām apraktas, realitāte tā kā ir apjausta un tā diez ko forša nav un vēl darāmo (ne pārāk patīkamo) darbu saraksts arī ir uz galda, bet … ir divi lieli BET – joprojām ar to ir grūti samierināties, ka nav tik labi kā visu laiku likās un otrkārt negribas dzīvot atbilstoši šai patiesai realitātei, bet gan kā bija pirms tam un Dieva dēļ nelieciet man mainīt attieksmi, ka var brīvi tērēties.

 

Es neesmu valsts struktūru pārstāvis, kuriem man šķiet, ka centrālais ienaidnieks un «budzis» ir uzņēmējs ar kuru tad nu ir visiem spēkiem jāizrēķinās, bet es pats esmu uzņēmējs. Un es tiešām ceru, ka šī garīgā slimība vismaz daļēji tiks apārstēta arī privātajā sfērā ne tikai valsts sektorā:

                1. Uzņēmēji sapratīs, ka ir jāpārvērtē sava attieksme visā – ka klients un klienta apmierinātība ir centrālais jautājums ar ko jānodarbojas, ka lecīgums, «piečakarēšana», pasūtīšana 3 mājas tālāk, slikta produkta vai pakalpojuma pārdošana, pārākuma klaja izmantošana nav laba biznesa prakse. Un ka šis jautājums neattiecas tikai uz to pārdevēju, kurš ikdienā runā ar klientu, bet arī uz īpašnieku. Saprotiet, tas nav tikai tehniskas dabas jautājums, tas ir domāšanas veids un attieksme,

                2. Uzņēmēji sapratīs, ka 2-5% rentabilitāte arī ir ļoti normāla rentabilitāte un nav obligāti jābūt 30-50% un ja tāda nav, tad es vispār nestrādāju. Par šo slimību mēs varam pateikties celtniecības uzņēmumiem.

                3. Uzņēmumu darbinieki sapratīs, ka totāla darbaspēka mobilitāte nepastāv, jeb citiem vārdiem sakot – ka nebūs vairs tā, ka šodien esmu mistisks projektu vadītājs, bet rīt būšu nekustamo īpašumu apsaimniekotājs un speciālists. No turienes jau rodas tā «neorientācija» uz klientu, jo tas cilvēks taču nav speciālists, viņš taču nesaprot, ko dara. Es ceru, ka mazināsies paviršība klientu apkalpošanā un tas – gan jau … būs vismaz daļēji pagātne. Jā es gribu, ka tādi uzņēmumi un uzņēmēji pazūd no ekonomikas, jo šī attieksme arī rada to nespēju konkurēt. Redzot kā brīžiem joprojām notiek – es ņemos apgalvot, ka krīze vēl daudz kur nav sākusies.

                3. Nevar jau iztikt nepieminot valsts pārvaldi. Valsts pārvalde un ne jau tāda nekonkrēta masa, bet visi ierēdņi, kas pieņem lēmumus, sadala līdzekļus, jo tie nabaga «skribenti», kurus atlaiž un kuriem samazina algas, veic tehnisku darbu un viņi par to nav jāsit. Ka tie lēmēji sapratīs, ka uzņēmējs, kuru tad nu visos veidos «drāžam», ir tas, kurš tos nodokļus maksā un ka no šīs naudas rodas lielākā daļa no tā saucamās budžeta ieņēmumu puses. Tā nauda, ko tērē nav nekāds tur abstraktais lielums, bet gan pašu nopelnītā un ar tādu attieksmi tad to naudu arī vajadzētu tērēt.

 

Tādēļ arī es ceru, ka krīze ilgs tik ilgi, kamēr šī attieksmes un domāšanas maiņa notiks – kaut vai daļēji. Es ceru, ka tā izaugsme nebūs lēcienveidīgi, bet gan sūri izcīnīta, lai beidzot sajūtam tās vērtību, lai to novērtējam, lai tā nav pašsaprotama, bet tai būtu vērtība.

 

Tam visam ir viens skumjš Post Scriptum… tie ir sociāli neaizsargātās sabiedrības grupas, kuriem kaut ko atņemt ir visvieglāk – pensionāri, bērni, invalīdi, u.c. – viņi tiešām nav vainīgi pie visa, kas notiek un es ceru, ka sirdsapziņas balss ierunāsies domājot par viņiem un roka necelsies «bīdīt» un «airēt», bet gan godīgi dalīties (apjaušot šo divu vārdu patiešām visdziļāko jēgu un tā pa īstam bez lētiem lozungiem) ar to, kas mums vēl ir.

Talonu sistēma Latvijā

Gribēju nedaudz pakomentēt I. Rimševica izteikto pēc LB izbraukuma sēdes par iespēju, ka būs jāievieš talonu sistēmu Latvijā, ja valdība nespēs samazināt izdevumus.

Es neesmu nekāds Rimševica fans, tomēr viņa teiktais vai vismaz norādes par ekonomikas un budžeta tēmām, kuras izskanējušas publiskajā telpā līdz šim manuprāt ir bijušas visnotaļ loģiskas, pārdomātas un tām ir tiešām racionāls segums. Tomēr manis pieminētais ziņojums nu galīgi krīt ārā no rāmjiem. Citkārt nosvērto Rimševicu galīgi neraksturo apokaliptiska rakstura paziņojumi. Lai gan, kas tur tik apokaliptisks – talonu sistēmu vismaz 30-gadnieki ir savā mūžā pieredzējuši un tādēļ neviens nav nomiris. Tiesa laikam tagad sabiedrība morāli nespēj pieņemt faktu, ka uz burbuļa būvētā ekonomika ir tāda kā tā ir un mākslīgi kultivētā pārticība vai ekonomikas apjoms ir vienkārši tukša muldēšana un tur nav seguma. Nu labi – nav jau tā, ka nekā Latvijā nav un ka neko mēs neražojam, tomēr runāt par ekonomiku, kura spēj ar saviem spēkiem(nodokļiem) apmaksāt to rēķinu, ko sauc par šī brīža budžeta izdevumiem – nu nevar. Nu ir jāatgriežas pie 2000. gada izdevumu līmeņa un jāsāk būvēt visu no jauna bez tiem slimīgajiem lēcieniem, kurus apmaksāja aizdotais kapitāls un kurus mēs piedzīvojām starplaikā.

Pēc manām domām iemesli kāpēc Rimševics kaut ko tādu teica, manuprāt, ir vairāki:
1. Man visticamākā versija. Redzot to cik «ļoti daudz» tiek darīts, lai tiešām samazinātu budžeta izdevumus tur kur tos var samazināt un to cik valdības un Saeimas rīcība «ir aktīva» attiecībā uz kredītņēmēju aizsardzību vai iedzīvotāju sociāli neaizsargāto grupu aizsardzību. Un to cik aktīva šobrīd ir rosība ap tuvojošām pašvaldības vēlēšanām. Es pieļauju cilvēkam, kura rīcībā ir ļoti plaša informācija par Valsts Kases stāvokli, utt, kurš redz kas un kā tiek darīts valsts pārvaldes līmenī, pārņem «mēmās» šausmas (es pieļauju arī mani tādas pārņemtu, jo neesmu tik cinisks nihilists, lai visam uzspļautu) no tā visa. Kā rezultātā, viņš vienkārši psiholoģiski nenoturējās un dziļi cilvēciski izteica bažas, norādot uz sagaidāmo nākotni, ja nekas nemainās. Un pieļauju, ka tiešām pagaidām nekas nemainās un arī neliecina, ka varētu mainīties. Kā rezultātā iekšējais satraukums un ārējais spiediens liek teikt, to ko viņš domā. Un ne jau ekonomika ir pie vainas, bet mūsu pašu bāleliņi. Pie tam saliekot visādus faktus kopā ziniet talonu sistēma ir visnotaļ ticams scenārijs – starp citu. Nu, piemēram, ko tad darīs tie 10000 atlaistie skolotāji pēc smieklīgā(Ls45) pabalsta termiņa beigām, ja tagad jau ir 14% bezdarbs. Nu reāli no kā viņi pārtiks, vai viņiem būs ienākumi?
2. Ir M. Zandera versija, ka tādā veidā tiek gatavota Lata devalvācija. Jo Rimševics tjipa sakašķēsies ar valdību un pateiks, ka nevar vairs ar šitādiem te strādāt(kas es pieļauju tiešām nav viegli) un aizies. Savukārt jaunais bankas vadītājs ar salīdzinoši vieglu roku – sak, neko jau nevar darīt – ņem un devalvē. Vai arī es varu Zanderu papildināt – tālāk varētu arī neievēlēt jaunu vadītāju, jo redz nav pieņemamas kandidatūras un posteni pildīs Finanšu ministrs, kuram ir jau dotas šādas tādas pilnvaras un kurš jau ir vadījis Latvijas Banku un tad devalvēt latu. Bet nu galvenā doma, ka galā latu devalvē. Un protams, ka tādā situācijā paputēs ap 10000 mājsaimniecību-kredītņēmēju, t.i. minimums 20000 cilvēku + bezdarbnieki + atlaistie skolotāji, utt, kas ir apm 150000 vai vairāk cilvēku, kuriem vienkārši ziemā nebūs no kā pārtikt, jo ienākumi ir beigušies, īpašumi atņemti, utt… Ainiņa nav diez ko iepriecinoša.
3. Ideja tiek testēta. Sak – redzēs, kāda ir reakcija, lai tauta pierod pie nenovēršamā.

Es ceru, ka par šito rakstu mani «nesašņorēs» kā to Ventspils pasniedzēju, kurš skaļi izteica domu par lata devalvāciju. Viņa argumenti gan joprojām ir tādi smieklīgi, lai gan pati ideja ir pat ļoti ticama. Lai gan pēc manām domām tā ir lielākā kļūda ko izdarīt šobrīd, jo tas NEKO nedos.
… bet tā jau ir cita tēma.

Par inovācijām Latvijā – finansēsim, bet ko…?

Bieži ir dzirdēts, ka Latvijas ekonomika ir jābalsta uz inovācijām, augstas pievienotās vērtības produktiem, utt.. Ka jāveido valsts atbalsta programmas inovācijām, jaunajiem zinātniekiem, utml.. Nu it kā jau viss ir pareizi, tikai neatbildēts ir jautājums, kas tad to darīs. Kuri būs te ļaudis, kas tās inovācijas veiks? Tiek runāts, ka mums ir milzīgs potenciāls inovācijām. Es ņemos apgalvot, ka piedodiet, bet tās ir blēņas. Izņemot dažas nozares – uz pusi no vienas rokas pirkstiem saskaitāmās(mikrobioloģijas, koksnes ķīmijas un elektronikas), kuras tiešām ir inovatīvas un ir pasaules līmenī, bet tas ir arī viss.

Cik nu man ir bijusi tā iespēja pagrozīties pa Inovāciju, inovatīvo produktu, zinātnieku, utt. lokā (iespējams pārāk nepilnīga)… neko baigi labu par mūsu zinātniekiem es nevaru pateikt. Nesaku, ka viņi ir zemē metami – noteikti nē. Tikai nu tie «mistiskie izgudrojumi» tiešām bija labi tad kad tos izgudroja – 20 gadus atpakaļ. Bet šobrīd piedodiet vilciens ir aizgājis un toreiz radītie inovatīvie produkti šobrīd Rietumos tiek ražoti daudz lētāk un sērijveidā. Kā jau minēju izņēmums ir tie tiešām inovatīvie pasākumi – trakais rotors, kokosriekstu atvērējs, utml.., kas vairāk ir balstīti uz indivīdu izdomu, apķērīgumu un radošo garu. Bet tur kur ir zinātne apakšā, pētījumi – tie izgudrojumi ir jau novecojuši.. ļoti žēl.. jo tiem, kam ir «vilkme» (resp tiek radīts kas jauns joprojām), tie, man šķiet paši ir visur kur jau aizrakušies, sasnieguši un izdarījuši bez visiem valsts atbalstiem.

Man šķiet, ka pārsvarā tiek finansētas pamatā pensionāru grupas, kuri ir pieraduši pie valsts atbalsta un uzskata, to par obligātu, nosaucot par atbalstu zinātnei – nu neizliksimies dārgie pseidozinātnieki. Brīžiem ir kauns noskatīties, kad šie zinātnieki mēģina vērt muti vaļā par mūsdienīgām tēmām savā jomā.. Labāk būtu paklusējuši un ar godu aizgājuši, dodot vietu jauniem zinātniekiem (kuru tiesa arī nav).

Tad nu mēs dzīvojam tādā savādā situācijā, kad valsts izliekas, ka it kā finansē zinātni un zinātne izliekas, ka it kā dara zinātni. Beigās sanāk, ka tā ir vienkārši līdzekļu izšķiešana un zemē nomesta nauda. Un nestāstiet man, ka tas ir ieguldījums Latvijas attīstībā – nu kāpēc ir tā jāmāna sevi un citus – esiet taču reiz godīgi pret sevi un citiem. Parādiet, cik tad ir tās tiešām zinātnē(pētījumos) balstītās izstrādnes ārpus manis pieminētajām sfērām, kuras ir novērtētas ārpus Latvijas? Nu ja jau konkurence tad konkurence.

Manuprāt, ir labāk tiešām finansēt talantīgos cilvēkus, nevis talantīgi rakstošos (dokumentus sagatavojošos, «sarunājošos» un ieinteresētos «zinātniekus»), es domāju tad tiešām man nebūs kauns par mūsu «pensionēto» zinātni, kura vienkārši reflektē, bet nespēj neko radīt jaunu – tik gudri atrakstīties un slēpties aiz saviem grādiem un biezajām kolēģu mugurām. Labāk tad finansēt tās sfēras, kur tiešām ir sasniegumi un nemocīt sevi ar pārmetumiem, ka visiem nepietiks – protams, ka nepietiks. Tādēļ arī būtu jāfinansē to, kur ir redzama perspektīva, sasniegumi – līdzekļi ir jākoncentrē, lai gūtu labāku efektu. Savukārt tiem, kam nav sasniegumu, tie nav jāfinansē un viss… lai izbeigtu šo izlikšanos par visu atbalstīšanu.
Priekš kam?

Pavasara saules apmātie

Tā vien šķiet, ka pavasaris dabā ir kaut kā ļoti loģiski pārcēlies uz pavasari cilvēku prātos. Iespējams «lielķibele» ir tā nogurdinājusi jau tā depresīvo uztveri, ka tā ir aizmirsta. To ir tik tiešām interesanti pavērot, ka līdz ar jauka laika iestāšanos grūtības vai pat gaidāmais krahs ir aizgājis kaut kur otrā plānā. Ļaudīm ir laikam noriebušās sliktās ziņas un vairs netic labām ziņām. Man šķiet, ka cilvēkiem vairs neinteresē un neuztrauc, kurš tagad pie valdības ēkas piketē, jo liekas, ka tur kāds regulāri par vai pret kaut ko piketē un kaut ko stāsta, ka to vai to nevajag samazināt vai palielināt. Drīzāk tie pievēršas ļoti eksistenciāliem jautājumiem – jāsasēj puķes un gurķi, jāiestāda kartupeļi, jāizvelk vadziņas, vai ķirsis ziedēs, vai āboli nākamgad būs, utt. un «pofig» (atvainojiet) par tiem muldoņām, kuri «zīmējas» TV ekrānos un tiem ārprātiem, kas notiek apkārt.

Man šķiet labā ziņa ir tā, ka muļķīgā iedoma par to, ka – valdība vai kāds cits mums neļaus pazust, pagrimt, utt. ir nedaudz atsaldēta nost no sabiedrības daļas, kura domā, ka vainīgie ir mūsu «nabaga» deputāti. Sliktā ziņa – ka nekas jau nav beidzies un nav mainījies. Tie paši vīriņi un sieviņas (kā mēdz izteikties Pans Kleksis – lai viņam laba veselība) ir joprojām turpat, dara joprojām to pašu un dara tāpat kā līdz šim. Lai veidotos kaut kas jauns, kaut kam vecam ir jāatmirst. Es tik gribētu atgādināt vienu biznesa kontroles principu – veikto darbu ir jākontrolē citam nevis šī darba darītājam, jo pretējā gadījumā to nesauc par kontroli.

Prāta nogurums, norobežošanās un «modrības» trūkums man šķiet ir lielākais trumpis un ieguvums, ko panāca negatīvo un citādi slikto ziņu ārprātīgā gūzma, kura ir noslaucījusi jebkurus intereses asnus par notiekošo valstī – gan ekonomikā, gan politikā. Psihologi droši vien teiks, ka tā ir dabīgā reakcija – viņiem ir taisnība. Tikai nu tā «lielķibele» diemžēl nenogurst, nenorobežojas un modrību nezaudē. Man tā vien liekas, ka lielākās «ķibeles», kuras tagad cels gaismā dēļ apātijas ļoti «īzī» paslīdēs garām citkārt satrauktajām masām – sak tāpat jau ir slikti…

Tādēļ laikam ir jāsaka četras lietas (nevis divas kā Godmanim):
– Nu neizliksimies, ka «krīze» ir kaut kur tur ārā, ka esam jau lejā un ka tagad sliktāk nebūs un ka viss jau ir beidzies. Nu nav tā… un vēl kādu laiku nebūs. Lai gan mūsu vietējo apokalipšu zīmētājiem man šķiet arī nav taisnība (Ījabs, Kaža). Piekrītu uzskatam, ka jābūt taču arī kādai labai ziņai, tomēr nevajag aizmirst, kāda ir tā realitāte un iztēloties, ka ir cita realitāte.
– Otrs un laikam tas smagākais ar ko nebūšu īpaši populārs – man šķiet, ka krīzei ir jābūt vēl dziļākai un ir jābūt vēl smagākai, jo būsim jau godīgi – liela daļa no biznesa tā īsti neko nav sapratuši un izdarījuši secinājumus no šīs krīzes. Darbinieku un izmaksu samazinājums ir tehniska lieta un tur piedodiet, bet daudz prāta nevajag un ar to nu nebūtu jādižojas. Paskatoties, kā joprojām darbojas lielākā daļa uzņēmēji var teikt, ka krīzes vēl nav ir tikai tāda «lielķibele» – uz brīdi iekonservējam savas sireālās vīzijas par biznesu līdz brīdim, kad būs labāki laiki. Pēc idejas neko nemainām… Tiek kultivēts uzskats, ka ar tagad esošo domāšanu ir vienkārši jāpārlaiž šis laiks. Es gribētu teikt, ka vēl ir jābankrotē vismaz 40% uzņēmumu, ir jāattīrās šai videi un tad tik kaut ko veidot no jauna. Tas nekas, ka bizness atsevišķās nozarēs konsolidēsies – lai tā būtu, bet tas būs efektīgāks. Nesaprotu, kāpēc visiem ir tik paniskas bailes no konsolidācijas, pie mūsu smieklīgi mazā tirgus.
– Es domāju, ka šo laiku vajag izmantot lietderīgi un mācīties. Pie tam ne jau tā bezjēdzīgi ar skaistiem saucieniem uz lūpām, bet padziļināt zināšanas sfērās, kuras nav bijis laika apskatīti un izpētīti, kamēr bija tie trakie izaugsmes gadi. Kaut vai apgūt kādu svešvalodu. Izaugsmes laikā zināšanas brīžiem skaitījās pat negods – vājā puse. Un ne jau zinātniskajos grādos mērāmās zināšanas, lai gan arī tas tomēr par daudz ko liecina. Un ne jau zināšanas, kā un kam iedot kukuli, bet kā pārdomāti veidot biznesu. Paldies Dievam tas ir garām un ir jāturpina mācīties.
– Mācīties būt radošiem, nebaidīties un beigt vienreiz turēties pie tās mammas brunčiem ko sauc par Latviju. Ar to domājot tikai to labāko, tādēļ jau liela daļa mūsu uzņēmēji ir tik ļoti lokāli domājoši un tālāk par savu «pīļu dīķi» neredz, jo redz tādas zināšanas viņiem vienkārši nav. Ārpus Latvijas, tā māka iedot kukuli piedodiet, bet ir «pie vienas vietas», savukārt neko citu spīdošu parādīt nevaram. Un ja kāds runā par idejām, kuras mums ir atliku likām… lai nebūtu jāsaka rupjības – teiksim tā – mums ir ļoti daudz ko vēl mācīties!