Ir pagājušas dažās dienas, kopš Saeimas vēlēšanu dienas un gandrīz nedēļa kopš priekšvēlēšanu maratona beigām. Nezinu kā citiem, bet man tā vien šķita, ka priekšvēlēšanu maratons dažam labam šī maratona «skrējējam» varēja beigties tik pat liktenīgi kā Rīgas maratons. Atšķirībā no citām vēlēšanu reizēm, šīs vēlēšanas mani interesēja visvairāk vairāku iemeslu dēļ, bet pamatā, lai saprastu: ko domā «jaunie spēki» – ar kādām idejām tie nāk, ko liks pretī «pieredzējušie spēki» un kā vispār veidosies šo atšķirīgo cilvēku un ideju savstarpējās attiecības.
Es domāju, ka Ušakovam tomēr nevar uzticēt premjerministra amatu un arī Lembergam nē! Pat netiekot līdz kaut kādu ideoloģisku vai pragmatisku nostādņu analīzei bija acīmredzams, ka šiem kungiem vienkārši nav enerģijas(nav vai pietrūkst, to var katrs izvēlēties pats), lai tāda līmeņa amatu «vilku». Mans secinājums ir, ja gribiet, tīri fizioloģisks – vērojot pagājušās nedēļas otrās puses debates bija uzkrītoši redzams, cik ļoti noguruši ir manis pieminētie kungi. Un cik ļoti uzkrītoši šai ziņā viņi abi atšķīrās no pārējiem, par ko varu teikt. Visu cieņu pārējiem maratona skrējējiem!
Ušakovam vienkārši nebija vairs ko teikt un bija sajūta, ka viņš vēlas pēc iespējas ātrāk šo «inkvizīciju» beigt, viņa seja kļuva arvien bālāka un bālāka… Patiesību sakot es domāju, ka šis maratons nebija domāts viņa veselības stāvoklim. Es ceru, ka viņš salīdzinoši ātri atgūsies tīri fiziski no šī maratona, jo jau starta pozīcijas viņam nebija diez ko spīdošas). Lai arī it kā ar politiku nesaistīts fakts, tomēr, manuprāt, to nevar novērtēt par zemu – neveselu cilvēku nevajadzētu grūst tādā amatā – viņš neizturēs un veselība uzdos atkal – mums tādu premjeru vajag – nē!
Ar Lemberga kungu, manuprāt, bija ļoti līdzīgi – tikai te diez vai nostrādāja veselības problēmas, bet kas mani pārsteidza, ka viņam vienkārši trūkst enerģijas – viņš to nevar. Cik sparīgi viņš sāka šo nedēļu, tik patiesībā kusli un traģikomiski viņš to novilka līdz galam. Tiešām novilka, jo izskatījās, ka arī viņam tas bija par grūtu – iespējams emocionāli (tas, starp citu, nav emocionāli viegli, kad pēkšņi kāds viņam sāk tieši uzbrukt – tas noteikti paņem daudz enerģijas) iespējams tīri fiziski (jo nu galīgi jauns viņš arī vairs nav). Līdz ar ko jautājums tāds pats – vai ātri gurstošs premjers mums ir vajadzīgs… un atkal – nē!
Laikam arī atšķirībā no citām vēlēšanām, priekšvēlēšanu maratons bija īpaši nogurdinošs un kaitinošs visiem tiem, kas šo maratonu «skrēja», jo nācās uzstāties gandrīz katru vakaru. Un gandrīz katru vakaru visus pretendentus žurnālisti arī ideoloģiskie pretinieki urdīja un bakstīja. Tas noteikti nebija viegli un, manuprāt, parādīja enerģētisko spēku samēru – cik tad katram ir tas «pulveris»!
